Stelki Betonshchika

Ar prieku ceļoju ar autostopiem pa dzimto Latviju, iepazinos ar jauniem cilvēkiem un spēlēju ģitāru.

Atceros, ka daudzi no radošajiem cilvēkiem, kas pulcējās pie «Šķīvja» pilsētas centrā, iemitinājās Dzelzceļa tehnikuma kopmītnēs, uzdodoties par «Saules» mākslas skolas studentiem. Tur pašizpausmes uzplūdā durvis acumirklī tika apzīmētas ar visādām zivīm, acīm un šur tur smirdīgiem suņiem.

Dzīve tajās kopmītnēs ritēja ļoti jautri. Ciemos brauca hipiji, iegriezās vietējie neformāļi, rokeri un mākslinieki. Dzīvojām kā viena liela, laimīga, šķietama komūna.

Un kādā brīdī es palūdzu draugiem no «Šķīvja» — Gunai, kura prata spēlēt akordeonu, un Tosjai, kura mācēja klavieres, — paspēlēt līdzi tam, ko es trinkšķināju uz ģitāras.

Un mēs sākām laiku pa laikam mēģināt pie manis mājās, Pirmā maija rajonā.

Meitenes tam piegāja atbildīgi. Mēs kaut ko sacerējām, spēlējām, smējāmies. Tā pagāja kāds laiks. Es visu laiku sapņoju izveidot programmu un beidzot uzstāties šādā sastāvā kaut kur rokfestivālā vai koncertā.

Bet tas tā arī nenotika. Tā vietā vienu dienu parādījās Vaida, un mēs ar viņu sākām spēlēt elektrisko mūziku.

Savukārt tās dziesmas, kuras spēlējām ar meitenēm, devāmies ierakstīt pie Aivara Jansona — atkal jau tajā pašā «Jaunībā».

Bet viņš mums teica: «Man aparatūra ir salūzusi, strādā tikai viens kanāls». Bet vai man tas tobrīd bija svarīgi? Man tas vairs nebija svarīgi.

Jansons nopūtās, un mēs visu ierakstījām vienā kanālā. Ar šņākoņu, sprakšķiem, traucējumiem — kāds nu tas materiāls bija.

Lūk, tik nenopietni beidzās tā pašdarbība, kurai tolaik pat vēl nebija nosaukuma.

Nosaukums parādījās tikai vēlāk, kad pēc kāda laika mēs ar Vaidu kasetē izdevām grupu «Glazki stekoļščika», bet otrā pusē ievietojām to, ko bijām ierakstījuši ar meitenēm. Un, it kā apspēlējot pamatgrupas nosaukumu, otrā pusē uzrakstījām: «Steļki betonščika».